ATGRIEZTIES

Selonijas vēsture

Atsevišķā Studentu rota

"Latvijas Vēstnesis"   17.09.98

PIE SAKNĒM Latvijas valsts un tās vīri Studentu rota Šī gada 20.decembrī aprit 80 gadu, kopš latviešu studentu korporāciju "Selonijas" un "Talavijas" ierosmē nodibinājās Atsevišķā studentu rota. Lai izprastu un novērtētu šīs vienreizējās un ļoti uzticamās kaujas vienības nozīmi Latvijas brīvības cīņu laikā, vispirms nedaudz jāaplūko politiskā situācija un notikumi, kas noveda pie Studentu rotas nodibināšanas. Atsevišķās Studentu rotas karogs (no abām pusēm) 1914.gada 1.augustā sākās Pirmais pasaules karš. 1915.gadā vācu armija iebruka Kurzemē, un daļai latviešu tautas sākās bēgļu gaitas. Rīgas Politehnisko institūtu (RPI) evakuēja uz Maskavu, kur tas ar pārtraukumiem darbojās līdz 1918.gada maijam. Līdz ar RPI uz Maskavu evakuējās un tur savu darbību turpināja "Selonija" un "Talavija". Pēc 1917.gada marta revolūcijas strauji sabruka krievu armijas spējas, septembra sākumā vācieši ieņēma Rīgu, un līdz 1918.gada februārim jau gandrīz visa Latvijas teritorija atradās vācu rokās, bet pēc lielinieku apvērsuma 1917.gada oktobrī vēl neieņemtajā Vidzemes daļā nostiprinājās padomju vara. 1918.gada 3.martā padomju Krievija ar centrālā bloka valstīm (Vāciju, Austroungāriju, Bulgāriju un Turciju) parakstīja Brestļitovskas miera līgumu, zaudējot lielas teritorijas. Lietuvu, Rīgu un Kurzemi nodeva vācu ziņā, bet Vidzemi un Igauniju — vācu administratīvā pārvaldē. Latgali un Ilūkstes apriņķi formāli atdeva Krievijai, bet vācu karaspēks no turienes neizvācās. Vācu okupācijas vara bijušās RPI telpās atvēra Baltijas Tehnisko augstskolu (Baltische Technische Hochschule), kur atkal sāka studēt latvieši. Arī "Selonija" un "Talavija" atjaunoja darbību un uzņēma jaunus krustdēlus (locekļus). 1918.gada 12.aprīlī Rīgas pilī sanāca Rīgas, Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas muižniecības pārstāvji un nodibināja Baltijas hercogisti, monarhiju ar septiņiem kantoniem pēc Šveices parauga, ar trim oficiālām valodām — vācu, latviešu un igauņu, kurai tā paša gada 22.septembrī panāca ķeizara Vilhelma II apstiprinājumu, bet Vācijā drīz izcēlās revolūcija, ķeizaram nācās atteikties no troņa, un līdz ar to sabruka Baltijas hercogistes ideja. 1918.gada 11.novembrī Vācija bija spiesta parakstīt pamieru ar Antantes (Francija, Krievija un Lielbritānija) valstīm. Pamiera līgums anulēja Brestļitovskas miera līgumu un paredzēja vācu karaspēka atvilkšanu no zemēm, kas kara sākumā bija daļa Krievijas tad, kad sabiedrotie to uzskatītu par vajadzīgu. Vācu karaspēku varēja izmantot tikai varbūtēja lielinieku uzbrukuma atturēšanai Baltijas telpā. 13.novembrī Krievija paziņoja, ka Baltija ir atkal Krievijas sastāvdaļa. Arī vācu 8. armijā, kurai bija jāaizstāv Baltijas telpa, sākās sabrukums, un tā nebija spējīga pretoties lielinieku uzbrukumam.  Selonijas krustdēli uzvelk Latvijas karogu Tādos neapskaužamos un bīstamos apstākļos, kad gandrīz visā Latvijā vēl atradās vācu okupācijas armija, 1918.gada 18.novembrī Nacionālajā teātrī sanāca Tautas padome un deklarēja neatkarīgu Latvijas valsti, un sastādīja pagaidu valdību. Daudziem Latvijas proklamēšana nebija pa prātam. Rīgā bija daudz komunistu aģentu, un austrumu robežai jau uzbruka lielinieku karaspēks. Lai nodrošinātu brīvu svinīgo proklamēšanas aktu, Tautas padome par kārtības uzturētājiem uzaicināja "Selonijas" un "Talavijas" aktīvos locekļus, ko tie arī godam veica. Pēc svinīgā akta "Selonijas" un "Talavijas" locekļi pulcējās savos konventa dzīvokļos un pārrunāja iespējas pabalstīt Latvijas pagaidu valdību. Jau nākamajā dienā "Selonijas" krustdēli izkāra Latvijas karogus pie Baltijas Tehniskās augstskolas (bijušās RPI vecās ēkas) durvīm. Izmantojot proklamēšanas aktā lietotos drapējumus, pa nakti bija izgatavoti divi karogi. Pulksten 6.45 no rīta visi "Selonijas" krustdēli sapulcējās augstskolas vestibilā. No laipnā šveicara Kalniņa dabūja trepes. Pirmo karogu izkāra krustdēls Gustavs Celmiņš, otro — Nikolajs Grundmanis, vēlākais Studentu rotas komandieris. Par sargiem nolika dežurantus ar spieķiem rokās. Tiklīdz ziņa par Latvijas karogiem izplatījusies Rīgā, tūkstošiem skatītāju esot plūduši garām augstskolai. Latvieši apzinājušies, ka sasniegts ir kaut kas tāds, uz ko ilgi gaidīts. Vācieši ir bijuši ļoti satriekti, bet nav uzdrošinājušies karogus noņemt. Pēc trim dienām tie paši krustdēli karogus atkal noņēma.  Nacionālā karaspēka organizēšana Latvijas neatkarība gan bija pasludināta, bet patiesā vara Latvijā piederēja vācu okupācijas iestādēm, kas darīja visu, lai kavētu pagaidu valdības darbu. Pagaidu valdība bija nespēcīga, tai nebija naudas, nedz arī kādu citu materiālo līdzekļu. Ulmanis akli paļāvās uz Antantes atbalstu un stingri prasīja vāciešiem īstenot Kompjenas pamiera līguma saistības — aizstāvēt Latviju līdz nacionāla karaspēka noorganizēšanai. Tāpēc arī Tautas padomes platformā nebija minēts latviešu karaspēks, bet tikai milicija, kas pakļauta iekšlietu ministram M.Valteram. Tikai 6.decembrī iecēla apsardzības ministru, izraugot par to advokātu J.Zālīti. Ziedojumu akcijai atbalstīt pašu latviešu karaspēka formēšanu nebija panākumu, tas liecināja, cik izbiedēta un apjukusi bija latviešu tauta. Lielinieku iebrucējiem nelielu pretestību izrādīja tikai vāciešu zemessargu — landesvēra rotas, kas bija noorganizētas Baltijas hercogistes aizsardzībai un nebija Latvijas valstij labvēlīgas. No vācu 8. armijas brīvprātīgiem sāka arī organizēties tā sauktā dzelzs divīzija. Gribot negribot pagaidu valdībai bija jāgriežas pēc palīdzības pie vācu okupācijas varas. Līgums par pašu latviešu zemessargu formēšanu un apgādāšanu ar ieročiem un citiem kara materiāliem bija jāparaksta ar ļoti neizdevīgiem noteikumiem. Par šī karaspēka virspavēlnieku nolēma aicināt kādu neitrālas valsts virsnieku, bet no paša sākuma — vācieti. Karaspēkā bija paredzētas 26 brīvprātīgo rotas — 18 latviešu, 7 vācu landesvēra un viena krievu. Līdz decembra beigām izdevās saformēt tikai astoņas latviešu rotas: Virsnieku rezerves, Studentu, Latgales virsnieku, Latgales instruktoru, Skolnieku un trīs Rīgas apsardzības rotas. Kopskaitā ap 1400 vīru (pēc E.Andersona datiem), bet jau novembrī landesvērā bija 2600 brīvprātīgo. Tikai daļa no latviešu brīvprātīgajiem palika uzticīgi nacionālajai valdībai. Kādas rotas vajadzēja izformēt, un notika pat sadumpošanās 3.Rīgas apsardzības rotā. Stāvoklis bija kļuvis ļoti draudīgs, jo 8.armijā varu sāka pārņemt zaldātu padomes un armija cerēja uz Ziemassvētkiem atgriezties mājās. 8.armija bez cīņas atdeva lieliniekiem Daugavpili, Pļaviņas, Koknesi, Valku, Valmieru utt. Angļu admirālis Aleksandrs Sinklērs gan apliecināja, ka angļi Latviju atbalstīs, bet nekādu reālu palīdzību tomēr nesniedza, lai aizturētu lielinieku iebrukumu. Korporāciju locekļi nodod sevi pagaidu valdībai Korporācijas sāka aktīvi rīkoties, lai valdības darbu atbalstītu. Bija jānoorganizē aizsardzības dienests. Lai tanī iesaistītu studējošos "Selonija" un "Talavija", 23.novembrī sasauca sapulci Viļa Olava komercskolas telpās. Seloņi un talavi tur piedalījās kuplā skaitā, tāpat daudzi citi studenti, no armijas pārnākušie virsnieki un instruktori. Šīs sapulces mērķis bija panākt, lai visi latviešu studenti stātos pagaidu valdības rīcībā. Kreisie sociāldemokrāti nostājās pret to. Viņu viedoklis bija, ka studentiem neesot jānodarbojas ar politiku, to vislabāk izdarīšot komunisti, un demonstratīvi atstāja sapulci. Talavijas loceklis Felikss Krusa par šo sanāksmi atceras: "Sapulcē atskanēja balsis visdažādākā toņkārtā — gan šā, gan tā, vai ir nozīme, vai valdība var ko solīt, vai dot. Ko gan valdība varēja solīt vai dot, kurai nebija nedz naudas, nedz maizes, nedz drēbju, nedz apavu, nedz ieroču... Sapulces panākumi līdzinājās nullei." "Selonijas" un "Talavijas" konventi gan atsevišķi, gan kopīgi turpināja pārrunāt notikumu gaitu. Kādā apspriedē selonis Reinholds Muške, kas studēja ķīmiju, brīvi pārvaldīja sešas valodas, bija apveltīts ar absolūto dzirdi un kam profesors Pauls Valdens paredzēja spožu nākotni, ierosināja radīt "Selonijas" un "Talavijas" kopīgu kaujas vienību, kurā obligāti jāiestājas abu korporāciju aktīviem studentiem un krustdēliem, aicinot piedalīties arī filistrus, tāpat citu latviešu korporāciju locekļus. R.Muškes ideja atrada dzirdīgas ausis. "Selonijas" ģenerālsapulce 29.novembrī un "Talavijas" vispārējais konvents 13.decembrī pieņēma lēmumu, ka abu korporāciju locekļi nodod sevi Apsardzības ministrijas rīcībā. Šis ir neapšaubāmi nozīmīgākais lēmums, kādu šīs korporācijas jebkad ir pieņēmušas. Vai arī mūsdienās latviešu korporācijas būtu spējīgas šādu lēmumu pieņemt? Sastādīja speciālu komisiju, kas devās pie apsardzības ministra J.Zālīša lūgt atļauju dibināt atsevišķu studentu rotu. Komisijā ietilpa "Selonijas" viceseniors A.Galindoms un R.Muške, no Talavijas — seniors A.Šulmanis un D.Muške. Komisija deklarēja, ka korporācijas nodod sevi valdības rīcībā kā valdības sardzi un Studentu rota patur tiesības pati noteikt savu komandieri, un par tādu izvēlējās "Selonijas" krustdēlu kapteini Nikolaju Grundmani, Zemgales saimnieka dēlu, kas, otrā Latviešu strēlnieku pulka virsnieks būdams, bija izrādījis izcilu varonību bīstamos izlūku gājienos. Izteica arī vēlēšanos rotu nosaukt par Atsevišķo studentu rotu un ka tā būtu pakļauta tieši valdībai. Apsardzības ministrs bija pārsteigts par tādu korporāciju uzticību valdībai un aizkustināts par tik īstu tēvzemes mīlestības apliecināšanu. Sazinājies ar Ministru prezidentu Kārli Ulmani, J.Zālītis deva savu oficiālo piekrišanu Atsevišķās studentu rotas dibināšanai. Par rotas dibināšanas dienu skaita 1918.gada 20.decembri, kad iznāca rotas komandiera pirmā pavēle. Par kapteiņa N.Grundmaņa adjutantu iecēla talavu virsleitnantu Marku Gailīti un par saimniecības priekšnieku — seloni, kapteini Frici Zommeru. Reinholda Muškes lolojums bija piepildījies. Jāpiezīmē, ka "Selonijas" seniors Bernhards Einbergs ar grupu seloņu apsardzības ministra uzdevumā tajā laikā atradās Cēsīs, lai tur palīdzētu saformēt pirmo karaspēka vienību — Cēsu rotu. Pieteicās kādi 300 brīvprātīgie, no tiem varēja apbruņot tikai ap 80. Rota, kuras komandēšanu nedaudz vēlāk uzņēmās pulkvedis Oskars Kalpaks, nespēja pretoties lielinieku pārspēkam un decembra pēdējās dienās bija spiesta atkāpties uz Rīgu. Latvijas brīvības cīņu vēsturē Reinholda Muškes vārds ir maz pieminēts. Šogad aprit 105 gadi kopš viņa dzimšanas un 72 gadi kopš miršanas. Vēlākais pulkvedis A.Galindoms, kas pārņēma Studentu rotas komandēšanu pēc kapteiņa Grundmaņa nāves, raksta kādā vēstulē: "Idejas īstenošanā kolosāli nopelni ir Reinholdam Muškem, kas ar savām runām atrada dzirdīgas ausis un vienprātības pilnus lēmumus abās korporācijās." Taču tāda ticība Latvijas nākotnei, kāda tā bija Reinholdam Muškem, nebija daudziem. To ļoti labi ilustrē Kārlis Skalbe savās "Mazajās piezīmēs": "(..) 18.novembrī 1918.gadā tika pasludināta brīva, neatkarīga Latvijas Republika. Bet viņas vēl nebija. Tā bija kā mīksts un negatavs veidojums, kuram bija jāiet caur pārbaudīšanas uguni. Neredzēta, neapjausta, pussapņu tēls, pusīstenība. Pēc smagas okupācijas varas, kad Latvijas vārdu nedrīkstēja izrunāt, kad tikai draugs draugam varēja pasacīt, kas jādara priekš mūsu nākotnes, šī nākotne piepeši nokāpa uz mūsu zemes. Viņas soļi bija nedroši, viņas gaita bija lēna, tāpēc ka tauta vēl neprata savai nākotnei ticēt. Viņai bija tik daudz svešu kungu un pie katras pārmaiņas skatījās, no kurienes nāk šis kungs, uz kuru pusi vajadzēs noliekties. Kad pasaules karā sabruka vācu vara un visi juta, ka tuvojas lielas pārgrozības, tautā dzirdēja runājam: "Diezin zem kā nu mēs paliksim: vai zem krieva, vai zem zviedra, vai zem vācieša?" Ka tauta paliks zem sevis pašas, pati sava ozola ēnā, tas viņai neienāca prātā (..)." Abu korporāciju locekļi pieņemto lēmumu nodot sevi valdības rīcībā arī izpildīja. Nepildīšanas gadījumā bija no sabiedrības jāšķiras. 1918.gada novembrī "Selonijā" uzņēma 27 jaunus krustdēlus. Selonis Pēteris Viķelis atceras, ka pēc vēsturiskā lēmuma pieņemšanas oldermanis (jauno krustdēlu audzinātājs) J.Liģers, kas pats bija nesen atgriezies no kara gaitām, sasaucis jaunos krustdēlus Rīgas latviešu biedrībā un noprasījis, vai ir kādi pret pieņemto lēmumu, kādi četri vai pieci bija atteikušies. Tiem J.Liģers norāvis krustdēlu deķeļus (galvassegas), saminis kājām un pašus izmetis pa durvīm.  Studentu rota uzsāk mācības Patiecoties rotas saimniecības priekšnieka kapteiņa Friča Zommera (viņš, vēlāk no 1918. līdz 1920.gadam, bija Tautas padomes loceklis un no 1920. līdz 1921.gadam tirdzniecības un rūpniecības ministrs; no 1939.gada līdz Latvijas neatkarības beigām — tirdzniecības atašejs Latvijas sūtniecībā Lietuvā) enerģiskajai rīcībai un plašajam paziņu lokam dažādās Rīgas aprindās, rotu visai drīz ieģērba baltos krievu puskažociņos, franču bruņucepurēs un vācu kājnieku zābakos. Grūtāk bija ar ieročiem, jo Apsardzības ministrijai pašai savu krājumu nebija, bet vācieši, neraugoties uz nolīgumu, kavējās tos dot. Šautenes gan dabūja, bet trūka ložmetēju, munīcijas un uzkabes. Kādu vakaru rotas karavīri nejauši uzzināja, ka vācieši atstājuši bez sardzes savas armijas noliktavas Rīgas muitas dārzā. Rotas karavīri tai naktī no turienes izveda vairākas smagi piekrautas ragavas ar apbruņojumu, pārtiku, silto veļu un pat vairākus balonus ar rumu. Tā kā rotai zirgu nebija, tad šīs piekrautās ragavas vilka paši rotas karavīri. Arī savus pirmos smagos ložmetējus ieguva līdzīgā ceļā. Vācu posteņi, kas sargāja Daugavas tiltus, bija patvaļīgi atstājuši savas sargu vietas un pametuši tur divus smagos ložmetējus. Rotas vadība to uzzināja un lika tos pievākt. Decembra beigās rota bija samērā labi apgādāta ar ieročiem, apģērbu un citiem piederumiem. Rotā bez akadēmiskās paaudzes bija arī skolnieki un citi patrioti. Tādējādi sākotnējā ideja par kaujas vienību, kura sastāvētu tikai no korporāciju locekļiem, bija dabūjusi paplašinātu bāzi. Rīgā tanī laikā Baltijas Tehniskajā augstskolā darbību bija atsākušas tikai divas korporācijas — "Selonija" un "Talavija", tamdēļ tās arī deva vislielāko karavīru skaitu: "Selonija" — 53 un "Talavija" — 43. Rotai pievienojās arī Rīgā esošie citu korporāciju locekļi. Tā "Lettonia" deva 6, "Fr.Moscoviensis" (vēlākā "Fr.Lettica") — 11 un "Lettgallia" — vienu rotas karavīru. Te jāpiezīmē, ka rotā bija arī pa vienam studentam no vēlāk dibinātām korporācijām: "Latvias", "Fr.Metropolitanas" un "Patrias". (Skaitļi pēc rotas karavīra P.Ikšeļa sakopotiem datiem.) No rotas 216 karavīriem tikai 99 nebija korporāciju locekļi. Lai rotā neiefiltrētos neuzticami lielinieciski elementi, bija paredzēts galvojums par politisko uzticamību, kas bija jāsaņem no "Selonijas" vai "Talavijas" diviem locekļiem. Vecākajam rotas karavīram bija 45 gadi, bet jaunākajam — tikai 15. Rotas 4. vads sava jauneklīgā sastāva un mazā auguma dēļ tika saukts par bērnudārzu. Par rotas mītni kļuva Rīgas namsaimnieku krājaizdevu nams Aleksandra (Brīvības) bulvārī 4—5. Ierindas mācība notika katru dienu Aleksandra bulvārī un Esplanādes laukumā. Komandas deva latviešu valodā. Sava kvalificētā sastāva dēļ rota visai drīz izveidojās par labi disciplinētu vienību. Studentu rotā ir skaitījušies 216 karavīri, no kuriem virsnieki — 101, kara ierēdņi — 7, instruktori — 6, kareivji — 102. 27.decembrī rota kopā ar Instruktoru rezerves un Skolnieku rotām piedalījās pirmajā Latvijas karavīru parādē, ko komandēja kapteinis Jānis Balodis un ko pieņēma angļu un franču militāro misiju priekšnieki. Vēl Rīgā esot, ar rotas komandiera pirmo pavēli visai rotai bija noteikts savstarpējais uzrunas veids uz draudzīgo "tu", neizslēdzot pašu rotas komandieri. Šis draudzīgais uzrunas veids netraucēja disciplīnu, jo kapteinis Grundmanis, pats vēl tikai būdams "Selonijas" krustdēls, prata līdzsvarot draudzības garu ar paklausības un pieklājības jēdzieniem pret visu pakāpju priekšniekiem. Nepieciešamības gadījumos komandieris ir lietojis pat asus sodus pret jebkuru, vienalga, vai vainīgais ir nācis no cienījamiem filistriem vai tikai jaunekļiem skolniekiem. Tā, Liepājā esot, kādu dienu lielu jautrību visai rotai sagādājusi divu cienījamu filistru soda izciešana par lielāka "plosta palaišanu", tiem abiem zināmu laiku zem šautenes soļojot pa mācību laukumu uz ne visai stingrām kājām. Kad kādu citu reizi trauksmes gadījumā rotas komandiera brālis, virsleitnats A.Grundmanis bija atstājis labu daļu sava vada novietojumā guļot, viss vads ticis sodīts ar skriešanu uz vietas ātrā tempā ar vada komandieri priekšgalā. Līdz pat Rīgas atbrīvošanai 1919.gada 22.maijā rotas karavīri nenēsāja nekādas dienesta pakāpju nozīmes, tomēr, satiekoties uz ielas, tie viens otru sveicināja.  Studentu rota seko valdībai līdzi uz Liepāju Decembra beigās Rīgā jau valdīja haotiski apstākļi. Vācu 8.armija strauji sabruka, un boļševiku spēki tuvojās. Rīga bija pilna boļševiku aģitatoru un citu tumšu elementu, kurus vācu okupācijas vara necentās apkarot. Pilsētas nomalēs bieži atskanēja revolucionāras dziesmas. 1.janvāra vakarā pagaidu valdība noturēja pēdējo kabineta sēdi, kurā apsprieda neizbēgamo Rīgas atstāšanu. Tautas padomes locekļi jau dienu iepriekš bija devušies uz Liepāju. 2.janvārī pagaidu valdība automobiļos pārcēlās uz Jelgavu. Apsardzības ministrs par Rīgā palikušo latviešu vienību komandieri iecēla pulkvedi Oskaru Kalpaku, bet Studentu rotai deva rīkojumu tās pašas dienas vakarā kājām iziet uz Jelgavu, stājoties pagaidu valdības rīcībā. 2.janvārī pēc pulksten 6 vakarā Studentu rotas karavīri sāka pulcēties Aleksandra bulvārī, iepretim savai mītnei gājienam uz Jelgavu. Rotai nebija vezumu, kur varētu uzkraut munīciju un citas mantas, kas ar tik lielām grūtībām bija sagādātas... Rotas komandieris deva rīkojumu pagādāt smagos ormaņus. Dažus tādus arī laimējās sadabūt, un rota varēja atstāt Rīgu, ejot garām degošajam I Rīgas teātrim (Nacionālajai operai) un pāri pār Daugavu celtajam Lībekas koka tiltam. Otrā pusē Daugavai rotu apturēja un pārbaudīja, vai visi ir sekojuši pavēlei. Izrādījās, ka trūka tikai viena rotas karavīra, kas, piederīgo pierunāts, bija palicies to vidū. Ap pusnakti, galīgi nogurusi, rota sasniedza Olaini, kur pamestajās Olaines krogus telpās bija pirmā, garākā atpūta. Drūmajā noskaņojumā pēkšņi atskanējusi Nikolaja Vītoliņa dziedātā "Ai, zaļā līdaciņa...", kam visi pievienojušies. Drūmums un nogurums bijuši kā ar roku atņemti. Nākamais ceļa posms līdz Jelgavai jau licies daudz vieglāks. Netālu no Jelgavas jau pret rīta ausmu, dziedot "Div’ dūjiņas gaisā skrēja...", satikta vesela rinda vezumnieku — laucinieku, kas izbrīnījušies, dzirdot dziedam latviešu tautas dziesmu, noturējuši rotu par sarkanajiem latviešu strēlniekiem, kas viņus nākuši atbrīvot no okupācjas varas, jo gandrīz visu Pirmā pasaules kara laiku Jelgava bija vācu okupēta. Acīmredzot politiskie notikumi Rīgā vēl nebija Jelgavu sasnieguši, un tiem, esot politiski neizglītotiem, bija prieks par latviešu karavīriem, nešķirojot tos baltos un sarkanos. Naktī no 2. uz 3.janvāri uz Jelgavu atkāpās arī tie izjukušo jaunformējamo vienību brīvprātīgie karavīri, kas vēl bija palikuši uzticīgi jaunās neatkarīgās Latvijas valdībai: no tā sauktās Virsnieku rezerves rotas, Latgales virsnieku rotas, Cēsu rotas, 2. un 3. Latviešu apsardzības rotas un Latgales apakšvirsnieku rotas. 5.janvārī no visiem šiem brīvprātīgajiem oficiāli saformēja Kalpaka bataljonu. Savas kaujas gaitas šis bataljons uzsāka ar apmēram 300 karavīriem (Virsnieku rotu, vēlāk Neatkarības rotu un Cēsu rotu). Studentu rota vēl palika neatkarīga. 5.janvārī rota kopā ar pagaidu valdību ar vilcienu devās uz Liepāju. Iebraucot Liepājā pavēlu vakarā, kāds Liepājas vācu policijas leitnants, vārdā Meiers, paziņojis, ka Liepājā nakts kustība noliegta un visiem iebraucējiem nakts jāpavada stacijā. Nevienu apbruņotu personu tālāk nelaidīšot, visi ieroči un munīcija esot jānodod viņam. Paskaidrojumam, ka iebraukusi Latvijas pagaidu valdība ar saviem ierēdņiem un apsardzi, nav bijuši panākumi. Tikai tad, kad vienam rotas vadam dots rīkojums sagatavoties atklāt uguni, policijas leitnants ir piekāpies, un valdība varējusi doties uz viesnīcu. Arī nedaudz vēlāk, 12.janvārī, notika nesekmīgs mēģinājums rotu atbruņot. Studentu rota novietojās Karaostā, kur atjaunoja mācības. Rota saņēma papildu apbruņojumu — uz katru vadu pa 2 patšautenēm, kopā 8 angļu sistēmas patšautenes. Rota arī pildīja garnizona dienestu, apsargājot dažādas vadības iestādes. Viena sardze pastāvīgi atradās uz rekvizētā valdības kuģa "Saratova", lai to nepārņemtu vācieši. Lai gan rota atradās valdības rīcībā, vācu vadība pēc kāda laika panāca rotas vienas daļas pārvietošanu no Karaostas uz Liepājas — Priekules — Skodas dzelzceļa līnijas apsardzību. "Ņem, tēvzeme, Tavs esmu viss!’ Atsevišķās studentu rotas krūšu nozīme. Projektējis Studentu rotas karavīrs arhitekts K.Celmiņš ("Selonija"). Krūšu nozīmi izgatavoja no viengabalaina dabīga Latvijas dzintara, šķēps — no sudraba.

"Latvijas Vēstnesis"   22.09.98 . Latvijas brīvības cīņu vēsturē Reinholda Muškes vārds ir maz pieminēts. Šogad aprit 105 gadi kopš viņa dzimšanas un 72 gadi kopš miršanas. Vēlākais pulkvedis A.Galindoms raksta kādā vēstulē: "Idejas īstenošanā kolosāli nopelni ir Reinholdam Muškem, kas ar savām runām atrada dzirdīgas ausis un vienprātības pilnus lēmumus abās korporācijās." Studentu rota seko valdībai līdzi uz Liepāju Arī liepjnieki, kad studentu rota, tērpta baltos kažociņos un ar franču bruņucepurēm galvās, dziedot nacionālas dziesmas, soļoja pa Liepājas ielām, nemaz negribēja ticēt, ka ir tāds latviešu nacionālais karaspēks, kas cīnās par brīvu un neatkarīgu Latviju. Tas tomēr daudziem lika padomāt par mūsu nacionālās valsts tapšanu. Latviešu dziesmu skaņas Liepājā nebija ilgi dzirdētas. Kārlis Skalbe bija teicis: "Ar dziesmām viņi iet pret likteni." Par Liepājas dienām rotas karavīrs Felikss Krusa bija sarakstījis dzeju: (..) Tas latviešu studentu — kareivju bars, Tur talavietis, lettons un sēlis Un cits vēl, kam krūtīs ir tautiskais spars, Kas Imantu augšā ir cēlis. Liepāju apmeklēja vairākas sabiedroto militārās misijas. Tām rota tika rādīta gan mācībās, gan arī parādes ierindā. Tas viss palīdzēja valdībai nostiprināt savu politisko autoritāti ārzemnieku acīs. Studentu rota atbrīvošanās cīņas Pēc tam, kad latviešu vienības 1919.gada 3.janvārī atstāja Rīgu, lielinieki turpināja iebrukumu Kurzemē. Latviešu un landsvēra vienības vēl bija par vājām, lai apturētu lielinieku spiedienu, un janvāra beigās fronte sasniedza un stabilizējās Ventas krastos. Kad rotas kaujas apmācības bija daudzmaz veiktas, ar apsardzības ministra lēmumu rotu nosūtīja uz fronti pulkveža Kalpaka rīcībā. 17.februārī rota ieradās Rudbāržos un piebiedrojās frontē esošām Kalpaka bataljona Neatkarības un Cēsu rotām. Tolaik fronti veidoja Ventas upe. Kopš lielinieku padzīšanas no Skrundas, 29.janvāra kaujā Ventas krastos valdīja klusums, atskaitot parasto izlūku darbību. Tas ļāva Studentu rotai pakāpeniski pierast pie kaujas apstākļiem. Šeit nav paredzēts apskatīt visas Studentu rotas kaujas gaitas līdz Rīgas atbrīvošanai, bet gan tikai pakavēties pie dažām epizodēm. Militārais stāvoklis Ventas frontē uzlabojās, bija pieaudzis gan kalpakiešu, gan arī viņu cīņu biedru vāciešu spēks, un tas atļāva 3.martā sākt uzbrukumu Lielupes virzienā.  Pirmās ugunskristības Agrā rītā Studentu rota kopā ar Cēsu rotu un Jātnieku nodaļu pārgāja Ventu un uzbruka Jaunmuižas virzienā. Studentu rotai tās bija pirmās īstās ugunskristības, kuras tā godam izturēja. Rotai kritušo nebija, bija tikai daži ievainotie, starp tiem leitnanti talavi Jānis Celms un Felikss Kruss. Uzdevums kopīgi ar Cēsu rotu ieņemt Jaunmuižu bija godam veikts. Par rotas 1.vada piedzīvojumu nākamā dienā savās atmiņās pastāsta vada kareivis Pēteris Zaķis (Draugam — Tēvijai, 1958.g. nr.2): "1919.gada 3.martā Kalpaka bataljona uzbrukums sācies, un Venta pārieta. Studentu rota ieņēmusi Jaunmuižu, bet rotas 1.vads (Galindoma) novietojies pa labi no Jaunmuižas A. mājās. Ir 4.marts. Tie, kas nav norīkojumā, guļ, cits ēd, cits uzrauj "acīti". Pēkšņi trauksme, jo ārā sadzirdama neliela apšaudīšanās. Visi steidz apģērbties, ķer pēc ieročiem un jau pēc dažām minūtēm vads mājas pagalmā kaujas gatavībā. Mājas iedzīvotāji arī nozūd laukakmeņu mūra kūtī. Frontāli, netālu no A. mājām, ved ceļš, un tālāk atrodas neliels meža puduris. Uz ceļa redzami pāris vācu vezumnieku pajūgu, kurus no meža pudura apšauda. Tātad sarkanie strēlnieki tuvumā. Nav ilgi jāgaida, kad pa labi, retiem krūmiem apaugušās ganībās, ieraugām sarkano strēlnieku ķēdi. Ložmetēji novietoti uz ragaviņām. Mūsu smagais ložmetējs, kurš atrodas labības šķūnī, mēģina izšaut dažas kārtas, bet īsā laikā sabojājas divas atslēgas, jo ložu lentas no mitruma sabriedušas. Pavēle — ieņemt kaujas pozīcijas. Eicena (Selonijas krustdēla) nodaļa novietojas labajā spārnā. Nav ilgi jāgaida, kad nepilnu kilometru attālajās kaimiņu mājās ieraugām sarkanos kareivjus. Dzīvojamās ēkas logā novietotais ložmetējs nu sāk bērt pār mums savas ložu kārtas. Vads saņem pavēli pastiprināt šauteņu un patšauteņu uguni, jo smagais ložmetējs bojāts. Tad nu šaujam, ko varam. Eicena nodaļai piekomandētā patšautene, kuras apkalpē Talavijas krustdēli Bonders un Traubergs, arī izšauj dažas kārtas, bet pāris simtu metru attālumā uz lauka sniegs un zeme vien griežas pa gaisu. Arī no mūsu šauteņu uguns tālumā uz lauka sniegs lēkā gaisā, lai gan tēmējam uz ložmetēju dzīvojamās ēkas logā, mēģinādami to apklusināt. Liekas, ka vēl neveicas ar šaušanu, jo 1.vadam šīs ir pirmās uguns kristības. Pēc kādas stundas niknā apšaudīšanās izbeidzās, jo sarkanie atvilkās. Tad tikai noskaidrojās, ka vads visu laiku šāvis, nepieskaņojot šauteņu tēmekļus attālumiem, jo komandieri bija piemirsuši nodot attiecīgu pavēli. Vēlāk mūsu izlūki no mājām, kur bija bijuši sarkanie, atnesa ziņu, kā to stāstījuši mājas iedzīvotāji, ka sarkanie runājuši savā starpā — "tie jau šauj kā traki, bet tik nezina gan, kur viņi mērķē."" Šīs 1.vada "uguns kristības" beidzās bez kritušiem un ievainotiem. Tikai vada komandiera Galindoma tērauda ķivere dabūja kārtīgu iedobumu no sarkano lodes.  Pārpratuma kaujā krīt kapteinis Grundmanis 5.martā lielinieki pārgāja pretuzbrukumā ar nolūku zaudēto teritoriju atgūt, kas viņiem tomēr neizdevās. 6.martā Kalpaka bataljons turpināja uzbrukumu. Galvenās cīņas risinājās ap Skrundas skolu, ko Studentu un Cēsu rotas viegli ieņēma. Sakautie sarkanie strauji atkāpās, un kalpakieši turpināja uzbrukumu Saldus virzienā. Tuvojoties Airītēm, atkal iedegās jauna kauja, bet tā vēlāk izrādījās par pārpratuma kauju, jo vācieši Studentu rotu bija noturējuši par sarkano vienībām. Šī kauja tomēr prasīja rotas pirmo upuri, jo krita rotas komandieris kapteinis Grundmanis. Savas atmiņas par šo liktenīgo kauju atkal pastāsta Pēteris Zaķis: "1919.gada 6.marts. Pēc Skrundas skolas un pagastvaldes nama ieņemšanas bataljons dodas pa ceļu uz Airītēm, kur jāsatiekas ar vācu Borkes bataljonu. Pēdējais operē no mums pa labi. Miglaina diena. Ceļš iet pa mežu. Kā izlūki jāj daži jātnieki. Studentu rota iet kā pirmā, un rotas avangardā 4.vads, kura karavīri mazā auguma dēļ tiek saukti par "išakiem". Pēkšņi tālumā iedegas nikna apšaudīšanās, un rota saņem pavēli izvērsties ķēdē, pa kreisi un skriešus doties uz priekšu. (..) Skrienam tālāk. Drīz pazaudēju sakaru arī ar Kalēju. Lodes sāk lidot pavisam tuvu. Iekrītu sniegā un guļu kādu laiku. Ienaidnieka uguns drusku atslābst,— nu laiks paskriet! Paskrienu uz priekšu un nokrītu resnas priedes aizsegā. Sāku vērot apkārtni. Soļus 15 pa labi no manis ceļš. Pa kreisi, dažus soļus man priekšā, resna koka aizsegā redzu guļam vada komandieri Galindomu. Nu sakari ir atjaunoti. Atskatos atpakaļ un ieraugu uz ceļa ātrā solī tuvojamies rotas komandieri Grundmani. Viņš ar skatu urbjas tālumā. Pēc neilga brīža viņš jau ir vienā līnijā ar mani, bet tad pēkšņi sagrīļojas un nokrīt uz muguras. Laikam ievainots. Redzu, ka ar labo roku viņš kaut ko meklē. Tad paceļ roku ar automātisko pistoli un izšauj gaisā. Pēc tam pagriež ieroci pret galvas labo pusi, un atkal atskan šāviens. Roka ar ieroci atkrīt sniegā... Veco strēlnieku cīņās rūdītais karavīrs pievienojies veco strēlnieku saimei aizsaulē. Grundmaņa rīcību izskaidro ar to, ka tanī brīdī, kad tika smagi ievainots, viņš, kā arī mēs visi pārējie, domāja, ka kauja notiek ar sarkanajiem. Liekas, viņš baidījās, smagi ievainots, krist sarkano gūstā. Bez Grundmaņa dzīvības šī pārpratuma kauja ar vācu Borkes bataljonu prasīja vēl pulkveža Kalpaka, virsleitnanta Krieva un mums piekomandētā vācu artilērijas komandiera leitnanta Šrindera dzīvības. Kā šī pārpratuma kauja radās? Vācu Borkes bataljons bija nonācis uz Saldus ceļa Airītes stacijas rajonā jau tad, kad Kalpaka bataljona vienības vēl cīnījās ar sarkanajiem pie Skrundas skolas un pagastvaldes nama. Sarkanie atkāpās pa Saldus ceļu, pa kuru arī mēs viņiem sekojām. Vācieši bija saņēmuši dažus sarkanos gūstā un no tiem uzzinājuši, ka galvenie sarkano spēki atkāpjas pa Saldus ceļu vācu virzienā. Vācieši bija sagatavojušies sarkanos kārtīgi saņemt. Sarkanie bija pamanījuši, ka atkāpšanās viņiem pa Saldus ceļu nogriezta, un bija novirzījušies no tā pa kreisi mežā. Pārgājuši Cieceres upi, viņi bija pagājuši vāciešiem garām nepamanīti. Tā, liktenīgi, mūsu izlūki — jātnieki un Studentu rotas avangards — uzdūrās vāciešiem. Biezās miglas dēļ neizdevās atšķirt savējos no ienaidnieka, un tā iedegās liktenīgā kauja." Par pārpratuma kauju vēlākajos gados daudz diskutēja: vai vācieši to bija darījuši ar nolūku, lai iznīcinātu latviešu karaspēka vadītājas personas, vai arī patiesi notika pārpratums. Viedoklis par pārpratuma kauju tomēr ņēma pārsvaru. Taču, vienalga, lai arī kādi būtu bijuši patiesie apstākļi, Latvijas armijas virspavēlnieks kaujā bija kritis. Par viņa pēdējiem brīžiem liecina karavīrs Pēteris Zaķis, kas kopā ar dažiem citiem bija piesteidzies pie smagi ievainotā pulkveža. Apzinādamies, ka nav vairs glābjams, Kalpaks nozīmē savā vietā kapteini Grundmani. Bet kad viņam pateic, ka arī Grundmanis ievainots, viņš saka: "Tad lai Balodis paliek... Dariet tālāk jūs... Uz priekšu!" Kapteinis Jānis Balodis uzņēmās bataljona komandiera pienākumus, bet rotas adjutants virsleitnants selonis B.Einbergs (vēlākais satiksmes ministrs) nodeva pavēli virsleitnantam A.Galindomam pārņemt Studentu rotas vadību. Kalpaka bataljons un tai pakļautā Studentu rota uzbrukumu atsāka 10.martā, sastopot niecīgu pretestību, ieņēma Saldu un 20.martā jau sasniedza Jelgavas—Tukuma dzelzceļa līniju. Nākamajās dienās turpinājās uzbrukums Kalnciema virzienā. Kaujā pie Bateru mājām krita leitnants Aleksandrs Baginskis, kareivji Emīls Ausmanis, Kārlis Barons (Krišjāņa Barona mazdēls) un Oto Greble. Ar 1.aprīli Studentu rota tika pārdēvēta par 3.Atsevišķo bataljonu ar virsleitnantu Galindomu kā komandieri, bet Kalpaka bataljonu pārdēvēja par Baloža brigādi. Pagaidām 3.bataljons gan vēl palika tikai Studentu rotas stiprumā, kuras vadību pārņēma talavs Markus Ozols. Kapteiņa Zolta varoņdarbs un nāve Kapteinis Zolts un viņa rotas varoņdarbi mūsu brīvības cīņās ieņem slavas pilnu vietu. Daļa šīs slavas pieder arī Studentu rotai, jo šīs rotas komandieris nāca no Studentu rotas. Par šo leģendāro karavīru un viņa vārdā nosaukto rotu, savās atmiņās pastāsta talavs Alfonss Kalējs: "Studentu rotas trešā vada gados vecākais bija kapteinis Paulis Zolts, lauksaimnieks no Ziemeļvidzemes, japāņu un Pirmā pasaules kara veterāns, brīnišķīgi labsirdīgas dabas un saticīgs cilvēks. Mēs, studenti, viņu saucām par "djadku", latviski — krusttētiņu. Atceros, ka kādreiz viņš brīnījās, ka mēs, vēl zaļi zēni, bez kurnēšanas pacietām visas grūtības, ko viņš no mums neesot gaidījis. Kapteinis Zolts tieši no frontes un cīņām tika aizkomandēts uz latviešu jaunformējamiem spēkiem Liepājā, kur viņš īsā laikā no Liepājas strādnieku jaunatnes saformēja rotu. Jau aprīļa mēnesī šī rota ieradās frontē. Rotu nosauca par Studentu bataljona otro rotu. 14.maijā "zoltieši" nomainīja Kaugurciema kāpās novietoto Atsevišķo studentu rotu un studenti aizgāja atpūtā uz Ķemeriem. Kaugurciema kāpas bija diezgan labi nocietinātas — izrakti ierakumi, ierīkotas ložmetēju ligzdas, turklāt ierakumiem priekšā bija dzeloņstiepļu žogs. Naktī no 17. uz 18.maiju plosījās stipra vētra, vējš kāpu smiltis nesa pa gaisu un pieputināja rotas ložmetēju mehānismus. Ložmetēji vairs nestrādāja, dzirdamība un redzamība bija visai slikta. Vislielākā nelaime bija tā, ka rotai aiz pārpratuma bija atsūtītas vācu šauteņu patronas, bet rota bija apbruņota krievu tipa šautenēm, kurām vācu patronas neder. Šādos apstākļos pie rotas dzeloņdrāšu žoga bija pielīdis vesels sarkano bataljons un izgriezis divas ejas, caur kurām, gaismai austot, pārgāja triecienā. (..) Sākoties uzbrukumam, "zoltieši" varonīgi aizstāvējās, bet drīz vien sekoja nelaime pēc nelaimes. Smiltīm pieputinātie ložmetēji nestrādāja, kareivjiem pietrūka krievu šauteņu patronu un visļaunākais — otrais un trešais vads zaudēja vada komandierus. Šādos apstākļos tie sāka atkāpties uz aizmuguri, bet pirmais vads palika ierakumos, kad jau bija ienaidnieka apiets. Tas sekmīgi apšaudīja iebrucējus. Kapteinis Zolts no sava komandpunkta steidzās uz ierakumiem pretī bēgošiem otrā un trešā vada vīriem. Veciem piedzīvojušie virsnieki zina, cik grūti ir apturēt bēgošos, vēl kaujās nepiedzīvojošos kareivjus, nemaz jau nerunājot par pāriešanu pretuzbrukumā. Zoltam izdevās ir viens, ir otrs. Vispirms viņš apturēja un nomierināja atkāpjošos, tad aicināja tos sekot viņam prettriecienā. Kāds ieminējās: "Mums vairs nav patronu." Cits atbildēja: "Mums vēl ir naži," un sekoja Zoltam. Prettrieciens bija tik spontāns un negaidīts, ka ienaidnieks panikā metās bēgt. (..) Pateicoties kapteiņa Zolta varonībai, rota sakāva sarkano bataljonu un izglāba latviešu fronti starp Kaugurciemu un Sloku. To ieguvām par ļoti smagu maksu, kritušo vidū bija arī kapteinis Zolts." Atgriešanās Rīgā Uzbrukums Rīgai iesākās 1919.gada 22.maija rītā, piedaloties Baloža brigādei un landesvēra vienībām, un jau vakarā Rīga bija atbrīvota no lieliniekiem. Nākamās dienas rītā pulkveža Baloža brigāde, tagad jau 1800 vīru sastāvā, dziedādama "Rīga dimd, Rīga dimd", iesoļoga Rīgā. Nepārnāca 12 Studentu rotas karavīri, kas bija nolikuši savas galvas par jauno Latvijas valsti. Kādu laiku Studentu rota pildīja Rīgā garnizona dienestu, daļu pārvietoja uz artilērijas bruņoto vilcienu vai citām jaunformētajām vienībām, daļa uzņēmās valsts administratīvos amatus, bet daļa aizgāja uz Latgales fronti. Bermonta uzbrukumam sākoties, bijušie rotas karavīri organizēja tā saukto Studentu bataljonu, kas pie Daugavas tiltiem atturēja Bermonta bandu virzīšanos uz priekšu. No Studentu rotas izauga 3.Atsevišķais (studentu) bataljons. No šī bataljona, papildinot ar jauniem bataljoniem, izauga 3.Jelgavas kājnieku pulks, kura pirmā rota nesa Studentu rotas vārdu. 1922.gada 27.oktobrī "Talavijas" filistrs Zigfrīds Anna Meierovics dāvināja Studentu rotai karogu. To, ik gadus mainoties, glabāja savos dzīvokļos piecas vecākās latviešu korporācijas — "Lettonia", "Selonija", "Lettgallia", "Talavija" un "Fr.Lettica". Uz karoga vienā pusē bija uzraksts "Atsevišķā studentu rota", bet otrā — vidū — ugunskrusts. Tam apkārt apvīts ozollapu vainags; vainaga lejas daļā iepīta nacionālā karoga krāsu lente. Šo karogu gada svētku parādēs nesa 3.Jelgavas kājnieku pulka Studentu rota. Daudzus Studentu rotas karavīrus abalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni, to vidū 27 nāca no "Selonijas", 20 — no "Talavijas", 4— no "Fr.Letticas", 1 — no "Lettonia". Starp abiem pasaules kariem Studentu rotas gadasvētki bija saistīti ar skaistām tradīcijām — svinīgu dievkalpojumu Domā, piedaloties Prezidiju Konventam un visu korporāciju locekļiem. Ik gadu 20.decembrī viena no piecām vecākām korporācijām uzņēma visus Studentu rotas bijušos karavīrus. Vakarā Armijas virsnieku klubā bija saviesīgs vakars ar balli, piedaloties Valsts un Ministru prezidentiem, Kara ministrijas un armijas daļu pārstāvjiem. Pēc Latvijas vēlreizējās neatkarības atgūšanas "Talavijas" filistri Helmūts un Gunārs Meierovici, pirmā Studentu rotas karoga dāvinātāja Zigfrīda Meierovica dēli, dāvāja Prezidiju Konventam atjaunotu Studentu rotas karogu, kuru 1991.gada 11.novembrī svinīgā aktā iesvētīja LU Lielajā aulā.   Foto: Virsleitnants (brīvības cīņu laikā) Fridrihs Zommers (no 1940. gada Fridrihs Vasarietis). 1919. gada rudenī vadījis kaujās Studentu rotu. Ievainots. Pēc tam strādājis valsts, saimnieciskajā un diplomātiskajā darbā Foto: Studentu rotas gada sapulce Rīgā (30. gadu sākumā) "Selonijas" konventa dzīvoklī Stabu ielā 17. Pirmajā rindā ko kreisās: pulkvedis Arturs Galindoms ("Selonija"), kapteinis A.Skrēbers ("Lettonija"), pulkvedis Ādolfs Bulle ("Selonija"), ģenerālis Verners Tepfers, Bernhards Einbergs ("Selonija"), rotas godabiedrs Kristaps Grundmanis (dēlu Nikolaja un Aleksandra tēvs), profesors Dr. Kārlis Barons, H.Liepiņš, R.Purs ("Talavija") un pulkvedis Jānis Reinholds Medens Autors : Selonijas fil! Guntars Saiva Publicēts :  "Latvijas Vēstnesis"   17.09.98 un 22.09.1998.